Ceļā uz brīvību Gruzijā 11. sērija - Noslēpumainais Bertas klosteris. Melnie mūki.

Mums no Izas mājas līdz ielejai jābrauc apmēram pusstunda, iebraucot Duisi ciematā, kur atrodas arī organizācijas mītne, jūtams, ka atrodamies musulmaņu vidē. Sievietes valkā citādākus apģērbus un var arī redzēt, ka dažas no tām nēsā “hidžābu”.

Pie Alaverdi klostera netālu no Akhmetas mūs pārsteidz milzīga izmēra krusa. Pamanāms, ka arī gruzīniem tas ir retums, jo cilvēki izrāda emocijas un brīnās. Mēģinām sarunāt klostera teritorijā atļauju piefilmējumiem, bet tēvs Josifs laipni mums atsaka. Ir zināma kārtība šajā jautājumā un tā paredz savlaicīgu pieteikumu svētības saņemšanai no Tbilisi.

No nemājīgās vietas pie Marani dvīņiem Napareuli ciematā izbraucam agri. Mērķis ir Vardzijas klosteris, kurš izveidojies kalnu alās. No Kahetijas virzienā uz dienvidiem jābrauc aptuveni 250 km. Izmantojot karti, pareizāk būtu braukt caur Boržomi un tad pagriezties uz leju, bet mēs izvēlamies doties pa mazākas nozīmes ceļu, kurš vijas pa kalnu serpentīniem dienvidos no Tbilisi.

Žēl, ka debesjumu aizsedz mākoņi, jo ziedošās kalnu pļavas visapkārt saulē dotu vēl lielāku baudījumu braukšanai. Lai arī kustība uz ceļa nav liela, atslābināties satiksmē nevar ne brīdi dažu džigitu dēļ.

Ceļmalās našķojamies ar zemenēm un pirmajiem saldajiem ķiršiem. Temperatūra krīt, kas nozīmē, ka paceļamies augstāk un par to arī liecina ziedošie ceriņi kalnu ciematu sētās. Teltošana jāatliek, jo visapkārt pulcējas draudīgi lietus mākoņi. Tsalkā, nošņurkušā pilsētelē, ieripojam ap sešiem vakarā. Tur arī atrodam vienīgo iestādi ar nosaukumu “Hotel”, kurā ir iespēja pārnakšņot. Ēka laikam būvēta kaut kad Staļina laikos, un liekas, ka tīrīta nav no atvēršanas brīža. Miskaste visapkārt valda iespaidīga. Pilsēteli apdzīvo pārsvarā armēņu un grieķu diaspora, gruzīni te ir mazākumā. Arhaiskajam televizoram ir pieejami vairāki simti kanālu, bet neviens no tiem nerāda Čempionu līgas finālu.

Agri ceļamies un braucam tālāk, beidzot atkal priecē saule, kas dod iespēju darboties ar piefilmējumiem. Vakardien, komunicējot ar cilvēkiem, esam uzzinājuši par tuvumā esošo klosteri ciematā ar nosaukumu Berta. Tam seko interesants un neticams stāsts par klostera teritorijā it kā esošo svēto foreļu strautu. Zivīm savā starpā esot noteikta hierarhija – pār tām valda foreļu ķēniņš un ķēniņiene. Internetā gan par to ne angļu, ne krievu valodā informācijas nav, Arī pašu klosteri no lielā ceļa atrast nav viegli, tomēr pēc brīža mums izdodas to uzmeklēt.

Pie klostera vārtiem mūs sagaida smaidīgs gruzīns Niko, kurš jau ilgāku laiku atrodas šeit un palīdz ikdienas darbos sešiem mūkiem, kuri kalpo svētnīcā. Vecākais mūks, tēvs Nikolass, ir viņa bērnības draugs un atšķirībā no viņa izvēlējies pievērsties Dievam vēl jaunībā. Visi seši ir tā sauktie melnie mūki, kuriem nevar būt ģimene un iespēja piedalīties daudzos laicīgās dzīves procesos. Tēvs Nikolass aktīvi iesaistas sarunā un izrāda lielu interesi par mūsu braucienu. Mēs pēc brīža tiekam aicināti iepazīties ar sestajā gadsimtā celtā klostera ikdienas dzīvi, atpūsties un pārnakšņot klostera telpās.

Visdīvainākais, ka stāsts par forelēm atbilst patiesībai. Tās šeit dzīvo jau kopš neatminamiem laikiem un saņem īpašu uzmanību. Strautam, kurš iztek no sestajā gadsimtā būvētās celtnes pamatiem, ir izveidots akmens baseins, kur zivis arī uzturas. Baseinam ir dabīga caurtece, un zivīm nav liegta iespēja peldēt tālāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās izvēlas palikt baseina teritorijā. Aptuveni 30 foreles slēpjas zem baseina pamatiem, kur skalojas ūdens, un parādās tās tad, kad Niko pasviež barībai vārītas olas gabaliņus. Neko citu tām nedod. Mūki ar pilnu pārliecību apstiprina, ka zivis dzīvo pēc monarhijas likumiem. Tās pašas izvēlas savu caru un carieni, kuras no pārējām forelēm uzturas tuvāk strauta iztekai, pie ēkas pamatiem. Tām ir doti arī vārdi. Jau kopš senseniem laikiem tās sauc par Vasīliju un Vasilisu. Šobrīd tronī ir palikusi tikai cariene Vasilisa, jo cars dažus gadus atpakaļ ir nomiris. Kad aizies arī cariene, tad zivis pašas izvēlēs nākamos valdniekus. Un tā tas notiek jau kopš neatminamiem laikiem.

Patiesi stāsti vēsta, ka padomju laikos, kad klosterī aktīva darbība nenorisinājās, kāda armēņu kompānija nolēma izzvejot dažas foreles ar mērķi tās sagatavot “zacenei”. Jau nākamajā rītā ģimene atrasta mirusi no saindēšanās. Zināms vēl vismaz viens līdzīgs gadījums ar letālu iznākumu.

Tēvs Ilarions stāsta, ka 2008. gada Sarkanajā piektdienā ir novērota vienas foreles apzināta pašnāvība. Zivs šaudījusies pa baseinu un triekusies akmeņos tik ilgi, kamēr nomirusi. Pāris mēnešus vēlāk sākās Krievijas-Gruzijas karš.

Mūki ir mēģinājuši arī integrēt īpašajā sabiedrībā citas strauta foreles, bet ir novērots, ka tās netiek pieņemtas.

Mēs tiekam mudināti iesvētīties avota aukstajā ūdenī, kurā ne ziemā, ne vasarā temperatūra nemainās. Ar prieku pieņemam piedāvājumu un visi trīs izbaudām procedūru. Igumens Nikolass, kurš ir boss pārējiem mūkiem, ar telefona palīdzību dokumentē notiekošo.

Видео Ceļā uz brīvību Gruzijā 11. sērija - Noslēpumainais Bertas klosteris. Melnie mūki. канала On The Way Of Freedom